Mūsu klientu stāsti

  • Brāli izglāba mazā Viktorija
    Septiņus gadus vecais Kaspars vairāk kā 2 gadus slimoja ar aplastisko anēmiju — smagu kaulu smadzeņu saslimšanu. Vienīgā iespēja izglābt viņa dzīvību bija veikt transplantāciju, bet diemžēl donors pēdējā brīdī atteicās. Tomēr viņu izglāba jaunākā māsa. Tika iegūtas asinis no viņas nabas saites, kuras transplantēja Kasparam. Šī procedūra bija 9. nabas saites cilmes šūnu transplantācija ģimenes ietvaros Polijā.
    Vairāk

    test

    Septiņus gadus vecais Kaspars vairāk nekā divus gadus slimoja ar aplastisko anēmiju — smagu kaulu smadzeņu saslimšanu. Vienīgā iespēja izglābt viņa dzīvību bija veikt transplantāciju, bet diemžēl donors pēdējā brīdī atteicās. Tomēr viņu izglāba jaunākā māsa - no viņas nabassaites asinīm tika iegūtas cilmes šūnas, kuras transplantēja Kasparam. Šī bija devītā nabassaites cilmes šūnu transplantācija ģimenes ietvaros Polijā.

    Kaulu smadzeņu aplāzija ir slimība, ko izraisa asins cilmes šūnu darbības traucējumi — samazinās dalīšanās un diferenciācijas ātrums. Tādēļ mazinās kaulu smadzeņu darbība, rezultātā rodoties pancitopēnijai. Pancitopēnija ir visu veidu asins šūnu (eritrocītu, leikocītu un trombocītu) daudzuma samazināšanās, kas izraisa kaulu smadzeņu atrofiju. Tā ir relatīvi reta slimība, kas sastopama cilvēkiem visās vecuma grupās. Populācijā, kuras izmērs ir salīdzināms ar Poliju, katru gadu tiek diagnosticēti vairāki desmiti šīs slimības gadījumu.

    Kaspara slimība sākās 2011. gada novembrī, kad viņš bija piecus gadus vecs. Viņš sāka mosties naktīs dēļ spēcīgām sāpēm celī. Sākotnēji nebija nekādas pazīmes, ka tas ir slimības simptoms. Tomēr, kad šie gadījumi kļuva biežāki, zēna vecāki izlēma konsultēties ar ģimenes ārstu. Asins analīžu rezultāti pārsteidza ne tikai Kaspara vecākus, bet arī ārstus. Tika konstatēts, ka Kasparam ir trombocītu deficīts (trombocitopēnija). Ārstiem bija aizdomas par sliktāko — leikēmiju. Kaspara tētis atceras: “Visa mūsu dzīve vienā mirklī sabruka kā kāršu namiņš”.

    Čenstohovā Kasparu uzņēma slimnīcā un tajā pašā dienā pārveda uz Katovici, kur veica biopsiju. Pirmā izmeklējuma rezultāti bija daudzsološi, ārsti izslēdza vēža un leikēmijas diagnozes. Kaspara vecāki juta atvieglojumu, bet diemžēl prieki nebija ilgi. Katra nākamā testa rezultāti dramatiski pasliktinājās. Ārsti izlēma veikt kaulu biopsiju, un izrādījās, ka kaulu smadzenes bija tukšas. Pēc ilga neskaidrības perioda, ārsti noteica galīgo diagnozi. “Kasparam bija smaga aplastiska anēmija un bija vairākas reizes jāpārlej asinis un trombocītu masa. Vēl viņam bija mazs granulocītu līmenis, tādēļ viņam bija lielāks baktēriju un sēnīšu infekciju risks”, apgalvoja prof. Kšistofs Kalvaks (prof. Krzysztof Kałwak) no Pediatriskās onkoloģijas, hematoloģijas un kaulu smadzeņu transplantācijas klīnikas Vroclavā.

    Viņa dzīvību varēja izglābt tikai kaulu smadzeņu transplantāts. Tika uzsākta laika atskaite, lai izglābtu zēna dzīvību. Izmeklēja Kaspara vecākus un brāli, lai noteiktu, vai viņus varētu izmantot kā kaulu smadzeņu donorus. Diemžēl viņa vecākiem bija tikai piecdesmit procentu ģenētiskā saderība un jaunākajam brālim, Mikolajam, bija tikai septiņi no desmit saderības antigēniem. Kaspara ģimenes locekļi nebija derīgi kā kaulu smadzeņu donori, jo transplantācijai nepieciešamā saderība ir vismaz deviņi no desmit saderības antigēniem. Diemžēl Mikolaja vecāki nebija izvēlējušies dzemdībās iegūt un uzglabāt nabassaites asinis, ko varētu izmantot Kaspara dzīvības glābšanai.  Atlika tikai gaidīt līdz tiks atrasts atbilstošs donors. Pagāja mēneši, līdz 2012. gada novembrī iezvanījās telefons.

    “Mums pastāstīja, ka ir atrasts donors”, stāsta Kaspara tētis. “Viņi sāka gatavot manu dēlu transplantācijai. Viņi izrāva bojātos zobus un ievietoja speciālu katetru, kas nodrošina šķidrumu, zāļu un asins iegūšanu un infūziju bez papildu kaniļu ievietošanas”, viņš piebilst.

    Transplantāciju bija paredzēts veikt 2012. gada 27. novembrī Pediatriskās onkoloģijas, hematoloģijas un kaulu smadzeņu transplantācijas klīnikā Vroclavā. Tomēr desmit dienas pirms transplantācijas zvanīja ārsts no slimnīcas, un Kaspara vecāki izdzirdēja neticamas ziņas — pēdējā brīdī donors ir atteicies. Viņi nekad neuzzinās kāpēc.

    “Mēs bijām tik priecīgi, ka viss drīz beigsies, ka drīz viss beidzot būs labi. Tā vietā gan mēs, gan Kaspars atkal bijām tikai vīlušies. Mēs cerējām, ka viss drīz būs beidzies, ka viņam vairs nebūs jāveic asins pārliešanas un injekcijas, ka viņa ciešanas drīz beigsies. Pēkšņi situācija mainījās,” stāsta Kaspara mamma. Atkal atsākās cīņa par Kaspara dzīvību. “Mēs ļoti cīnījāmies, lai saglabātu pozitīvu skatījumu, jo pretējā gadījumā tas nevienam nebūtu palīdzējis”, stāsta Kaspara tētis.

    Prognoze nebija laba — trombocītu un hemoglobīna līmeņi turpināja pazemināties. Bet bija cerības atblāzma.  Kaspara vecāki gaidīja jauna mazuļa dzimšanu.

    “Nodaļas vadītājs slimnīcā mums izstāstīja, ka nesaistīta donora vietā pastāv iespēja iegūt nabassaites asinis un transplantēt tās Kasparam”, stāsta Kaspara tētis.

    Nabassaites asiņu cilmes šūnas ir vērtīgākas par cilmes šūnām, kas iegūtas no citiem avotiem (piem., kaulu smadzenēm), jo tās ir primitīvas, nespecializētas un multipotentas. Tās ir īpaši vērtīgas, jo pašas spēj atjaunoties un pārveidoties par citām šūnām no kurām uzbūvēts cilvēka organisms. “Bērniem ar metabolām slimībām nabassaites asins cilmes šūnas nodrošina ievērojami labāku izdzīvošanas biežumu nekā, piemēram, perifēro asiņu vai kaulu smadzeņu cilmes šūnas,” stāsta prof. Kalvaks.

    2013. gada janvārī piedzima Viktorija. No viņas nabassaites asinīm iegūtās cilmes šūnas tika nosūtītas uz Polijas cilmes šūnu bankas (PBKM) laboratoriju. Vecāki ļoti gaidīja specializēto testu rezultātus. Visi jutās atviegloti, jo izrādījās, ka meitas dzemdībās iegūtās asinis bija saderīgas ar Kasparu. Trīs nedēļas vēlāk veica transplantāciju. Viss noritēja labi, lielāko daļu procedūras zēns bija pie samaņas. 30 dienas vēlāk veiktā izmeklējuma rezultāti apstiprināja, ka transplantāts ir pieņemts un leikocītu daudzums ir normāls.

    “Mēs nosaucām savu meitu par Viktoriju (Victory — uzvara, angliski), lai godinātu faktu, ka cilmes šūnām bija pilnīga saderība. Mēs uzskatām, ka tā bija Dieva dāvana,” atceras Kaspara mamma.

    Pēc transplantācijas Kaspars sāka atveseļoties un viņu varēja izrakstīt no slimnīcas. Tagad viņš ir mājās, kopā ar savu ģimeni. Janvārī viņš atkal devās uz skolu un satika savus draugus, kuri viņam ļoti pietrūka.

    “Mēs esam priecīgi, ka Kaspara vecāki Viktorijas vērtīgās asinis uzticēja Polijas Cilmes šūnu bankai (PCŠB). Mūsu darbā visvairāk gandarījumu sniedz iespēja izglābt bērna dzīvību,” stāsta Dr. Tomašs Barans (Dr. Tomasz Baran) no Polijas Cilmes šūnu bankas. Pasaulē veiktas vairāk nekā 35 000 nabassaites asiņu transplantācijas bērniem un pieaugušajiem. Polijā līdz šim veikti desmiti transplantāciju, vairums no tiem — bērniem. Desmit no tām izmantotas Polijas Cilmes šūnu bankas iegūtās un uzglabātās asinis, pārējās izmantoja asinis no ārzemju publiskajām bankām. 2012. gada septembrī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par brīvprātīgu un neapmaksātu audu un šūnu nodošanu kā donoram (tostarp arī asinis no nabassaites). Tādā veidā uzsverot nepieciešamību izveidot publiskas un ģimenes nabassaites asiņu bankas katrā dalībvalstī.

  • Dominika Dominikas stāsts — viņu izārstēja, pateicoties brāļa nabassaites asinīm
    Kopš dzimšanas Dominikai bija veselības problēmas. Nākošajā dienā pēc dzimšanas viņai tika veikta pirmā operācija, kas bija saistīta ar nepareizu barības trakta struktūru. Pēc tam diagnosticēja sirds defektu. Trīs gadu vecumā viņai sākās nepārtraukta vemšana un caureja. Pēc dažu testu veikšanas ārsti diagnosticēja trombocitopēniju — slimību, kas izraisa trombocītu deficītu. Vairākus gadus viņai pārlēja asinis, sākotnēji — reizi mēnesī, bet vēlāk — reizi divās nedēļās. Vasarā viņas stāvoklis pasliktinājās, orgānu pretestība samazinājās un trombocītu daudzums — samazinājās. Ārsti veica punkcijas, kas, laimīgā kārtā, neuzrādīja patoloģijas, ko varētu uzskatīt par audzēja simptomiem.
    Vairāk

    Kopš dzimšanas Dominikai bija veselības problēmas. Nākamajā dienā pēc dzimšanas viņai tika veikta pirmā operācija, kas bija saistīta ar nepareizu barības vada struktūru. Pēc tam diagnosticēja sirds defektu. Trīs gadu vecumā viņai sākās nepārtraukta vemšana un caureja. Pēc dažu testu veikšanas ārsti diagnosticēja trombocitopēniju — slimību, kas izraisa trombocītu deficītu. Vairākus gadus viņai pārlēja asinis, sākotnēji — reizi mēnesī, bet vēlāk — reizi divās nedēļās. Vasarā viņas stāvoklis pasliktinājās, orgānu pretestība samazinājās, un samazinājās arī trombocītu daudzums. Ārsti veica punkcijas, kas, laimīgā kārtā, neuzrādīja patoloģijas, ko varētu uzskatīt par audzēja simptomiem.

    Dominika attīstījās normāli, varēja spēlēties ar citiem bērniem un iet skolā, kā arī nodarboties ar hobijiem, piemēram, jāšanu ar zirgu. Tomēr, jo viņa kļuva vecāka, jo ilgāku laiku viņa kavēja skolu. Ārsti bija nobažījušies, ka viņa varētu kļūt ļoti slima. Pasliktinoties Dominikas medicīnisko pārbaužu rezultātiem, bažas palielinājās. Meitenes māte izlēma konsultēties ar citiem speciālistiem. Varšavā veikto medicīnas testu rezultāti liecināja, ka Dominikai bija Frankoni anēmija. Ja viņai tiktu diagnosticēta šī slimība, tas nozīmētu, ka viņai būtu augsts audzēju attīstības risks.

    Papildu testi apstiprināja diagnozi, un drīz uzsāka kaulu smadzeņu donora meklējumus. Turpmākā pusotra gada laikā atrada vairākus iespējamos donorus, bet katru reizi, veicot audu saderības testu, izrādījās, ka donori nav piemēroti. Šajā laikā Dominikas vecāki izlēma, ka viņiem būs vēl viens bērns. Kādu dienu Dominikas mamma, esot grūtniecības pēdējā trimestrī, slimnīcā apmeklēja savu slimo bērnu un ievēroja Polijas Cilmes šūnu bankas (PCŠB) bukletu. Dominikas mamma iepriekš nebija dzirdējusi par šādu iespēju. Viņa devās uz konsultāciju ar PCŠB konsultantu, kas izskaidroja visu procesu un mazināja viņas šaubas. Pēc tikšanās ar konsultantu Dominikas mamma izlēma par nabassaites asins cilmes šūnu iegūšanai un saglabāšanai.

    Lai gan pirms Dominikas brāļa vai māsas dzimšanas tika atrasts piemērots donors, ārsti izlēma nogaidīt pirms pieņemt lēmumu par transplantēšanu. Viņi gribēja pārbaudīt vai dzemdību laikā iegūtās nabassaites asinis būtu saderīgas ar Dominikas asinīm. Speciālisti uzskata, ka transplantēšanā labāk izmantot brāļa vai māsas asinis nevis asinis no cilvēka, kas nav radinieks, jo tad transplantāta atgrūšanas un komplikāciju risks ir ievērojami mazāks.

    2010. gada janvārī piedzima Kaspars. Visi bija atviegloti, kad noteica, ka no viņa nabassaites iegūtās asins cilmes šūnas var transplantēt Dominikai. Pirms brāļa nabassaites asiņu un kaulu smadzeņu cilmes šūnu transplantēšanas ārsti izlēma gaidīt vēl vienu gadu, jo tajā laikā Dominika bija tikai 11 gadus veca. Ar apbrīnojamu pacietību un pretestību slimībai Dominika gaidīja transplantēšanu. Dominikas mamma atceras meitas drosmīgo lēmumu noskūt matus. Līdz tam Dominika atļāva apgriezt tikai dažus centimetrus, bet tieši pirms transplantēšanas veikšanas viņa nemaz neiebilda. Viņa zināja, ka tas ir nepieciešams, un matu noskūšanu pieņēma ar cieņu.

    Atbilstoši procedūrām, kas saistītas ar transplantēšanu, Dominiku ārstēja ar intensīvu ķīmijterapiju. Tās mērķis bija iznīcināt slimās kaulu smadzeņu šūnas un secīgi, iznīcināt viņas imūnsistēmu. Viņa dzīvoja sterilā, izolētā palātā, kurā pēc augstāko drošības standartu ievērošanas varēja ieiet tikai ārsti un tuvākie ģimenes locekļi. Viņi vilka īpašas maskas, priekšautus un aizsarglīdzekļus, jo jebkura infekcija varēja apdraudēt viņas dzīvību.

    Vroclavas Medicīnas universitātes Pediatriskās kaulu smadzeņu transplantācijas, onkoloģijas un hematoloģijas klīnikā gadu pēc Kaspara piedzimšanas veica transplantēšanu. Slimnīcas personālam tas bija liels notikums.

    Pusotru mēnesi pēc transplantācijas Dominikas medicīnisko testu rezultāti bija tika labi, ka viņu izrakstīja no slimnīcas. Ārsti bieži apstiprina, ka došanās mājās ir faktors, kas palielina motivāciju cīnīties ar slimību un var paātrināt atveseļošanās procesu. Dominikas gadījumā tieši tā arī notika. Ar katru dienu ārstēšanas iedarbības rezultāti bija arvien labāki, un viņa varēja atgriezties ikdienas dzīvē, viesoties pie draugiem vai iziet ārpus mājas. Šobrīd Dominika jūtas lieliski un viņa var piedalīties ikdienišķās izpriecās — braukt ar divriteni, skrituļslidām un peldēt peldbaseinā. Viņas slimošana ir beigusies, un vēlmju piepildīšanas laiks ir sācies.

    Galeria
    Skatīt galeriju
  • Brāļu stāsts
    Šajā attēlā Milošs ir 3 gadus vecs, dzīvespriecīgs un smaidīgs zēns, kas vienmēr vēlas palīdzēt citiem. Skatoties uz viņu, grūti noticēt ka vēl nesen viņš cīnījās ar smagu onkoloģisku slimību, ko dēvē par histiocitozi. Šajā cīņā viņam palīdzēja jaunākais brālis, kura nabassaites cilmes šūnas transplantēja Milošam. Tā bija Polijā septītā nabassaites asins cilmes šūnu transplantācijas ģimenes ietvaros.
    Vairāk

    Miłosz z rodziną

    Šajā attēlā Milošs ir trīs gadus vecs, dzīvespriecīgs un smaidīgs zēns, kurš vienmēr vēlas palīdzēt citiem. Skatoties uz viņu, grūti noticēt ka vēl nesen viņš cīnījās ar smagu onkoloģisku slimību, ko dēvē par histiocitozi. Šajā cīņā viņam palīdzēja jaunākais brālis, kura nabassaites cilmes šūnas transplantēja Milošam. Tā bija Polijā septītā nabassaites asins cilmes šūnu transplantācija ģimenes ietvaros.

    Histiocitoze ir slimība, kad histiocīti, imūnsistēmas šūnas, pārmērīgi dalās. Histiocīti var uzkrāties jebkurā orgānā un izraisīt bojājumus. Klīniskās izpausmes ir ļoti dažādas, tās ir atkarīgas no pacienta vecuma un skartajiem orgāniem. Simptomi var būt galvaskausa velves kaulu bojājumi, acu ābolu izspiešanās, cukura diabēts, kaulu smadzeņu, nieru un citu orgānu bojājumi, samazināta apetīte un svara zudums. Tā ir ļoti reta slimība, aprēķināts, ka no miljona jaundzimušo, ar to piedzimst divi.

    “Histiocitoze ir standarta indikācija cilmes šūnu transplantācijai. Mūsdienās transplantologiem nav jājautā sev vai konkrētais histiocitozes gadījums ir piemērots transplantācijai, bet kas jādara, lai iegūtu vēl labākus rezultātus, ja transplantāciju veic pareizajā laikā,” stāsta Dr. Dariušs Boručkovskis (Dr. Dariusz Boruczkowski), pediatrisko slimību un klīniskās transplatācijas speciālists.

    Milošs kopā ar vecākiem un brāli Pjotru (Piotruś) dzīvo mazā pilsētiņā netālu no Poznaņas. Viņš bija pirmais un tādēļ ļoti gaidītais Gražinas (Grażyna) un viņas vīra Pržemeka (Przemek) bērns. Grūtniecības laikā problēmu nebija un nebija norādes, ka mazulis varētu būt slims. Tomēr vairākus mēnešus pēc Miloša dzimšanas asins analīžu rezultāti bija uztraucoši. Ārsti veica daudzus specifiskus izmeklējumus un pēc ilga neskaidrības perioda vecākiem pateica diagnozi — Milošam ir histiocitoze. Tās nebija vienīgās šokējošās ziņas. Vēl vienas negaidītas ziņas bija, ka Gražina ir stāvoklī. Vecāku sajūtās bija gan prieks, gan skumjas, bet, kā atceras Miloša māte, skumjas bija lielākas.

    Histiocitozes diagnoze nozīmēja, ka Milošam turpmākie mēneši jāpavada slimnīcā. Vecākiem bija jādala pienākumi. Tēvs apmeklēja savu dēlu brīvdienās, bet mamma, pat esot pēdējos grūtniecības mēnešos, katru darba dienu pavadīja klīnikā Poznaņā. Tika sākta terapija un kaulu smadzeņu donora meklēšana. Vispirms pārbaudīja vecākus, bet nebija ģenētiskās saderības, tādēļ viņus izslēdza kā donorus. Nebija citas izvēles kā gaidīt, līdz ārsti atradīs saderīgu kaulu smadzeņu donoru. Cīnoties ar slimību, Milošs drosmīgi pakļāvās ārstēšanai un ne reizi nesūdzējās par saņemto injekciju skaitu. Viņš bieži palika sterilizētā izolācijas istabā, kur ar viņu atradās tikai mamma un ārsti.  Zēns bija jāaizsargā no visām infekcijām, kas nozīmēja ierobežotas citu ģimenes locekļu ciemošanās reizes. Milošs savu otro dzimšanas dienu pavadīja slimnīcā un pat nevarēja pagaršot savu dzimšanas dienas torti, jo viņam bija īpaša diēta. Pateicoties neticamajai enerģijai un dzīvespriekam, viņš kļuva par visa personāla mīluli un par drošsirdību un labu uzvedību zēns saņēma diplomu par drošsirdību; viņa vecāki par to ļoti lepojās.

    Mazāk nekā pēc viena gada ārsti informēja ģimeni, ka atrasts kaulu smadzeņu donors, bet kaulu smadzenēm nav pilnīgas saderības. Vienlaicīgi Gražina uzzināja par iespēju otrā bērna dzemdībās no nabassaites asinīm iegūt cilmes šūnas. Nabassaites asins cilmes šūnas ir primitīvas, nespecializētas un multipotentas šūnas. Tās ir īpaši vērtīgas, jo pašas spēj atjaunoties un pārveidoties par citām šūnām, no kurām uzbūvēts cilvēka organisms. Tās ir alternatīva kaulu smadzeņu cilmes šūnām un tas var transplantēt arī, ja saderība nav pilnīga. Gražina izlēma gaidīt līdz otrā bērna dzemdībām un no viņa iegūt nabassaites asinis. Viņas intuīcija “teica priekšā”, ka ir vērts uzņemties risku, un ārsti atbalstīja viņas lēmumu. Nabassaites asinis tika saglabātas Polijas Cilmes šūnu bankā, vienīgajā ģimenes bankā Polijā, kurai ir pieredze cilmes šūnu transplantēšanā.

    Visi bija atviegloti, kad testu rezultāti norādīja, ka Milošs var būt brāļa cilmes šūnu saņēmējs. Mēnesi pēc Pjotra nabassaites asiņu iegūšanas Poznaņas Medicīnas universitātes Pediatriskās onkoloģijas, hematoloģijas un tranplantācijas klīnikā veica transplantāciju. Zēna vecākiem bija jāgaida vēl 30 dienas līdz leikocītu izmeklējuma rezultātiem. Liels bija visu iesaistīto pušu prieks, uzzinot, ka to skaits bija normāls, un Milošs lēni sāka atveseļoties.

    “Mans vecākais dēls ir varonis, jo viņš uzvarēja cīņā ar slimību. Viņš bija ļoti drosmīgs un cīnījās visu laiku. Un mana jaunākā dēla piedzmšana deva iespēju glābt Miloša dzīvību,” stāsta Gražina.

    Šobrīd, gandrīz gadu pēc transplantācijas, Milošs var izbaudīt savu bērnību gandrīz kā visi citi viņa vecuma bērni. Viņš tikai dodas uz slimnīcu, lai veiktu kontroles testus, un ievēro īpašu diētu. Tomēr šķiet, ka ļaunākais ir aiz muguras. Viņa vecāki veras nākotnē ar cerībām.

    Polijā pirmā nabassaites asins cilmes šūnu transplantācija bērnam tika veikta 2000. gadā. Kopš tā laika ir veiktas aptuveni 20 līdzīgas procedūras - astoņās no tām izmantoja asinis no ģimenes bankas, bet pārējām procedūrām asinis ieguva no publiskām bankām ārzemēs. Pasaulē nabassaites asins cilmes šūnas transplantācijai izmanto kopš 1988. gada.